ZĀLE

Es zinu, cik ļoti būtiski man bija nebūt vienai. Cik neaprakstāmi svarīgi bija just kādu blakus, kādu, kurš palīdz iziet cauri, pāri, iekšā, lejā, augšā. Pat tādai spītniecei un "visuvaru" kā man. Un, iespējams, arī Tev, ja jau esam viens otru atraduši. Kādu, kurš ar savu klātbūtni, vārdu un skatienu atgādina, ka viss nav zudis, ka atdzimšana ir iespējama un "šis arī pāries", turklāt jaunā esībā, jaunā mīlestības plašumā.

Tev, kurš šobrīd atrodas Dvēseles Tumšajā Naktī, pelēkajā izmisuma zonā, liminālajā telpā. Tev, kurš piedzīvo vai izdzīvojis nodevību — otra, sevis paša un, kā sākumā šķiet, Radītāja. Tev, kurš ir uzplēsts, atrauts vaļā, lai iekšā varētu zibeļot gaisma.

Tev radīta šī grāmata, jo es zinu, ka tev tas ir pa spēkam. Satiksimies otrā pusē sāpēm, grūtumam. Bet ejot kopā, soli pa solītim.

Viena asins tev un man — melnās bērza darvas un baltās gaismas, tumsas un apgaismības asins.

Kopā,
ININ

Senos laikos, Ziemeļmalā, Balto bērzu zemē, jauni puiši savus zirgus laida pieguļā — tumšā naktī, miglā un rasā. Palaižot to, ko visvairāk mīli, savvaļā, melnumā. Uzticot savu Dvēseli, spēku Lielajam Garam. Melnajā sākumā, nezinot, vai Dvēsele atradīs spēku atgriezties mājās. Tumsā, ko aizplīvuro neziņa un bailes, bet kamī, neskatoties ne uz ko, dīgst zaļi cerības asni. Šajā iniciācijas brīdī nepastāv nekas cits, kā tikai paļaušanās un uzticēšanās, visdziļākā klausīšanas un spēja sagaidīt rītausmu. Šeit rakstītais un stāstītais ir šīs uzticēšanās svētā dziesma — izelpota, iztecējusi, izraudāti izdieta.

Jebkas, ko tu esi atdevis tumsai, patiesai dziļai iekšējai mistērijai — Tava ticība, tavs dzīvesspēks, tava spēja paļauties, tava zināšana par to, kas esi. Tev jātic, ka tas atgriezīsies, pārkalts Dieva uguņos. Šī grāmata ir ticības apliecinājums, ka migla kritīs. Un tas, kas tu patiesībā esi, atdzims no jauna. Īstāks un tūkstotsreiz patiesāks.

Ir nāve, kuras laikā miesa dzīvo. Ir nāve aiz nāves, citos ķermeņos. Un es to pazīstu kā savu otru esību, līdztekus piepildītai, ņudzošai dzīvošanai.

Es dusu uz kailas, zāles stiebriem sadiegtas zemes. Iesākumā savēlusies čokurā kā embrijs mammas vēdērā — ritums tur, celītis pie vaiga, plaukstas aizsedz seju. Tad manī kaut kas atāķējas, atlec un es smagi akrītu uz muguras, atmetot rokas sānis. Kādai sīkai manai daļai šis viss šķiet smieklīgi un pārspīlēti dramatiski, bet es esmu viena, desmitiem kilometru nostatus no tuvākās ļaužu sētas. Mani redz zāle, ozolu stiegrainie zari, mājas paksis un zemie padebeši.

Mitrā zeme mani tur — vienlaikus pilnīgi vienaldzīgi un nepastarpināti uzmanīgi. Patētiski, dramatiski, cilvēcīgi, patiesi. Lai cik tas man pašai neticami neliktos, es esmu cilvēks un man sāp, te, vienatnē, kur esam tikai mēs abas — zeme un es, Qollari. Laikā un vietā, kur nav iespējams būt stiprai, iestāties, turēt telpu. Un nav jā arī — kam. Varbūt beidzot sev. Bet tā es domāšu vēlāk, jo tagad ir tikai tagad. Ir tikai sāpes un tas otrs, kam vārdā "tukšums".

Kaut kur augšā buras mākoņi, savā nodabā un padarīšanā. Atminos, ka sen, sen lasīju, ka šeit ir zemākie padebeši Ziemeļmalā. Mākoņu smagums ir tuvu, zemu, blakus, bet tajā pašā brīdī jūtas pilnīgi atsvešināts. Tāds, kam šķietami nav nekādas daļas gar to rumpi, kas guļ lejā, dubļainā zemē. Par sievieti, kura pārstājusi vēlēties šeit būt.

Sasodīts. Sasvētīts. Es joprojām elpoju.

To pamanīt šķiet mazliet neērti. Viens, divi, trīs. Ieelpa, pauze, izelpa. Iekšā un ārā. Miesa vienārši turpina savu ieradumu būt, pat, ja prāts jau desmit, simts reizes pateicis — beidz, viss, pietiek. Tobrīd man pašai nenāk ne prātā, ne sirdī visas mācības par elpas svētumu un Gara klātbūtni. Dievu elpā nejūtu, sevi nejūtu, jo patiesībā visas jušanas un emocijas "izsitušas" drošinātājus. Sirēnas kauc, eksistencē atomkarš, neviens nedzird zāli dīgstam.

Un tad līkņājot iesūcas krāsa. Pelēka, bet ne niansēti sidrabaina vai brūna, detāla, izsmalcināta, te tumša, te gaiša. Nē, tā ir necaurredzama un bieza, bet pat to nevar just, to piedomā prāts, kas cenšas aptvert to, kas notiek. Manī, sievietē, kura patētiski dus uz melnās zemes, ienāk pelēka migla.

Pelējums. Ne tumsa — to es pazīstu, tumsa vismaz ir gana pieklājīga, lai paziņotu par savu ierašanos. Tumsai ir kāda rīcība, virzība — tā moka, spiež, virza, neļauj vai atļauj gaismai ienākt. Tā vēlas, lai pamana tās svarīgumu, grib, lai notiek kas īsts. Tumsa ir sava veida pavadonis. Nomācošs, jā. Bet klātesošs. Ieinteresēts. Tā uztver tevi nopietni. Tā ir pilna un ļauj tev pieņemt lēmumu, vai redzēsi to kā radošo sākumu, vai kā bailes, neziņu, miegu, mieru. Tumsa tev piedāvā izvēli. Tumsā tu esi ar savu brīvo gribu. Pelēkā nedara neko. Tu pats tai piešķir vēl kādas dzīvības izpausmes, iekšēji mēģinot piedēvēt izsmējību, aukstumu. Bet tur nav nekā no tā.

Kamēr pelēkā dūmaka darīja savu mokošo darbu, šķērējot manu Dvēseli, miesa turpināja darīt savu zāles darbu, zemes darbu. Elpot, sūrstēt, justies neērti. Tās nebija gluži sāpes, šķita, ka ķermenī ikkatra šūna izmisīgi mēģina ko jautāt Pelēkajai dūmakai. Jautā, jautā, JAUTĀ! un nesaņem atbildes.

Kādreiz es biju medicīnas sieva. Tagad es biju Pelējums. Un es strīdējos, strīdējos ar Dievu. Lūk, par ko bija mūsu strīds.

Man ir būtiski šo pateikt, jo, iespējams, tas sniedz kādu cilvēcīgu un arī pārcilvēcīgu paskaidrojumu tam, ko es domāju, kad bilstu — es atdevu visu. Man tas nebija abstrakti. Es biju sevi atdevusi kā vielu, kā melnu masu, kā resursu, kā Zemi izžmiegšanai, nopļaušanai, uzaršanai. Cilvēkplānā tas ietvēra gan ķermeni, gan resursus, savu un bērnu stabilitāti. Es biju no sirds ticējusi pasaulei, ap ko biju vijusi visu savu pieaugušā dzīvi. Dzīvojusi uzticībā, iedvesmā un paļāvībā, ka par to rūpējos es pati un vēl kas neredzams, vieds un žēlsirdības pilns. Bijusi blakus citiem viņu Dvēseles tumšākajās naktīs. Amazonē. Andu kalnos. Ziemeļzemē. Ceremoniju telpās, ko biju veidojusi kopā ar citiem balto bērzu un ledus zemē.

Paliec, paliec, tas mainīsies, kļūs labāk, nāks dziedinājums, es apsolu, tikai paliec.

Es tagad es, es pati, negribēju palikt. Ne kripatas, ne grama.

Augi manī klusēja. Tas bija visnepanesamākais — grūtāks par sāpēm, netīkamāks par pazemojumu, ka esmu piedalījusies visā notikušajā tik pilnīgi, ar tik lielu atvērtību, tik svēti nepareizi. Tik dievišķi stulbi. Augi bija bijuši mani ceļveži vairāk kā trīspadsmit gadus. Dievu Augu balsis, dziesmas, čuksti bija uzticamākais, ko pazinu. Īstākais, kas man bija dots. Dziļākajās ceremonijās, tumšākajās naktīs, brīžos, kad man vairs nebija nekā — Augi vienmēr bija runājuši. Tagad viņi klusēja.

Nesaņemt atbildi no vistuvākā. Nejust Gara pavadību un saikni ar Visu. Būt izslēgtam, nejust klātbūtni, netapt vadītam. Tās ir vārdos neaprakstāmas sēras. Vai nu tu to precīzi zini un apjaut. Vai nodot to un izskaidrot man nav pa spēkam. Tā ir tā reize un mirklis, kad neviena vibrācija vai čuksts nespēj aprakstīt klusuma sāpes. Kā gan var aprakstīt atšķeltību no Radītāja, ja vienlaikus tā nav iespējama, bet tajā pašā laikā totāli izjūtama, piedzīvojama un nāk kā viens no galējiem iniciācijas posmiem dzīvē?

Tas ir brīdis, kad tu guli uz zemes. Un tā ir tikai zeme.

Mans dēls to bija redzējis jau tad, kad es atgriezos no svētā Šastas kalna. Viņam tolaik bija divdesmit. Es mazgāju traukus pēc pirmajām vakariņām ar Chaski. Viņš laiski itin kā iesaistījās, itin kā ne. Padevis man glāzi viņš klusu un mazliet šķietami vienaldzīgi bilda —

Es dzirdēju. Aiz visa. Es noglabāju sevī. Kā atslēgu, ko kādreiz, diemžēl un — ak, vai! Nāksies no iekšējās šūplādes izņemt.

Es turpināju mazgāt.

Tā nu tas ir. Tā mēs darām tad, kad mīlam bez gala un malas, tik dziļi un bezgalīgi skaisti. Un vienlaikus zinām par otru ko tādu, ko vēl nav pienācis laiks izrunāt vārdos. Mēs gaidām. Ceram, tik ļoti ceram, ka zināšana ir nepareiza. Dodam vairāk laika. Un laiks ir devīgs. Minūtes, stundas, notikumi tiek pasniegti tik ilgi, tik daudz, lai iekšā nobriestu drosme zināšanu atslēgu no krūts kabatas izņemt. Agriezt. Atklāt jau sen skaidri zināmo.

Man bija četri bērni. Viena laulība, kurā man liedza būt sev, sekot savam aicinājumam. Un otra, kas vienkārši izšķīda. Biju mērojusi tūkstošiem kilometru pāri pasaulei, nesot Dievu Augu vēsti. Sēdējusi, tupējusi, raudājusi, cēlusies — Amazonē, kalnos, Ziemeļu mežos. Biju uzbūvējusi kaut ko. Kaut ko, ko dēvēju par dzīvi, kam ticu. Vairāk nekā vienu reizi. Cēlusi, visu pazaudējusi vai apzināti sabrucinājusi. Un atkal cēlusi, jo arī to prasa šis ceļš.

Jutos tik pārgurusi, ka pat visdziļākais miegs nesniedza atvieglojumu. Nogurums dzīvoja manos kaulos. Pārgurums bija mani kauli. Biju izsīkusi tur, tajā Dvēseles šūnā, kas ģenerē ticību, kas liek iet uz priekšu.

Un tomēr. Es joprojām elpoju un gulēju uz zāles, un mākoņi plūda tālāk, vēji knibināja koku zarus — pilnīgi neieinteresēti. Es varēju paiet vēl vienu domu soli uz priekšu un saredzēt tajā visā Pelējuma izsmējību un nicinājumu, bet man tam nebija spēka. Tobrīd cauri iekšējai miglai izlauzās vāra sajūta. Pievērs uzmanību, pievērsies! Negribot, nevarot es tomēr ļāvu sev sajust — ar šķērmu piegaršu, kāda piemīt tam, kuram vairāk nav spēka pieredzēt. Zeme zem manis tur. Vienkārši tur. Un viss.

Ne dramatiski vai kā īpaši šo turēšanu akcentējot. Nepadodas, nenodod, neatdod un nepārdod. Tur bez paskaidrojuma, bez nosodījuma, vērtējuma. Lieliem komentāriem, pieprasījumiem, darījumiem. Ar tādu pacietību, kāda pastāvējusi jau kopš pirmajiem laikiem, kad pacietībai vispār parādījās vārds un nosaukums.

Kaut kas manī to atpazina, aiz pelējuma, aiz duļķiem, zināja nezinot. Tā nebija cerība, vēl ne, tas bija kas daudz senāks par to. Kaut kas mita zem sāpēm, zem pavadoņu klusēšanas, pat aiz vēlēšanās pārstāt elpot. Kā viļņu kustības maiņa, kas vēl tikai sapņojas Mēnesim debesjumā. Brīdis pirms vilnis piedzimst, pirms vēji sāk pūst, pirms, pirms.

Tās nebija domas. Šī nojauta cēlās no laika un telpas zem prāta, frekvence, ko miesa atpazina, pirms prāts paspēja to noraidīt. Es atteicos saprast, es negribēju, man nevajadzēja. Tikai, lai zeme turpina turēt. Tikai to.

Un te tas sākas — stāsts par visu, kas noticis.

Sākums nav rodams Svētajā Šastas kalnā, kur pirmo reizi skatījos viņam acīs un redzēju to, kas man šķita visa piepildījums, īstenības īstenība. Tajā reizē, kad vēl nesapratu, ka tas, ko redzu otrā, ir manis pašas gaisma, atblāzmota atpakaļ.

To neatrast arī tobrīd, kad Svēto laulību ceremonijas laikā man samežģījās mēle un es nepareizi angļu burtos izrunāju vissvarīgāko solījumu. Mana sirds vēlējās pateikt — es aijāšu tavus bērnus, bet tā vietā uz āru iznāca vārda līdzinieks. Vārdi ir medicīna, tās ir jaudīgas zāles, tie rada un nojauc Visumus. Un šis solījums piepildījās.

Tas neaizsākas arī naktī pirms lidojuma uz San Francisko, kad mans dēls, kurš mistiskā kārtā nule bija atgriezies no Svētā Franciska dzimtās pilsētas Asīzes, man plaukstās ielika mazītiņu svētā vīra figūriņu. Svētais Francisks, nabags, kurš atdeva visu, ko tam piederēja, lai būtu brīvs.

Pat ne ziemas rītā balto bērzu zemē, Ziemeļu vārtos, kad sēdēju sniegota lauka malā, kas aukstās saules staros izmirdzēja tūkstots dimantos, kad manī atvērās pilnasinīga zināšana par manu cauri dzīvēm nepabeigto darbu.

Arī ne tad, kad stāvēju prastā būvmateriālu veikalā, rokās satvērusi šampūnu ar bērza darvas tumšo smaržu. Un elpojot, elpojot, velkot sevī iekšā melno patiesības dvingu. Brīdī, kad pēc ilgiem laikiem pirmo reizi sajutu Augus atkal runājam — ne ceremoniju laikā, ne džungļos, ne sapņos, bet aizņemtas pilsētas pašā viducī, stāvot starp slotām, tualetes papīra ruļļiem un suņu barības graudu maisiem. Medicīna nāk, kad tai ir jānāk, tā nepieprasa pareizi inscenētu mirkli, tā pieprasa brīdi, kad esi gatavs.

Tas sākas šeit. Stāsts dīgst te.

Uz mitras zāles, raugoties, kā debesīs šķīst mākoņi, kā lēnām pāri pļavai nolaižas vakars, kā diena pārtop naktī, kurā nav redzama neviena zvaigzne. Nobriest līdz ar sievieti, kura pieņem klusu lēmumu, ne apzinātu, ne skaļu, ne bravūrīgu. Pieņem miesā, kaulos, tajā daļā, kas ir aiz. Nepadoties. Bez zināšanas par to, kas nāk. Bez atvieglojuma, ka pelēkā neziņas un tukšuma migla ir aizgājusi. Bez zīmēm un ceļa norādēm, bez mierinājuma vārdiem, attaisnojumiem, pieņemšanas. Tobrīd vēl ne.

Nobriest tāpēc, ka senais apakšā zina, ka pelēkajai izmisuma miglai nav malas un gala, tā rauj tikai aizvien dziļāk un dziļāk atvarā. Bet ilgas pēc Radītāja un sevis nekad nekur līdz galam nepazudīs. Un labāk celties tagad, kā no piecas jūdzes dziļāka purva. Kaut kas dziļi, miesā, aiz domām, aiz sāpēm, aiz vēlēšanās pazust — kaut kas ļoti sens un pamatīgs šo zināja. Šis ceļš jau reiz bija noiets. Tur risinājuma nav.

Un tas, ko esmu laidusi brīvībā, mans spēks, mana dzirksts, Radītāja balss manī — tas atgriezīsies. Ne tāds, kādu es to atceros vai iedomājos esam. Ne caur citu un citiem, bet caur mani pašu. Manās pašas rokās, īstais, ne rēgotais.

Tev, kurš lasa šos vārdus, esot Tumsā vai Pelēkās miglas pievārtē:

Zini — Haudenosaunee ļaudis, lielo bruņurupuča salas ļaudis, stāsta par kādu sievieti. Sievu, kura nokrita no debesīm. Ļaudis stāsta, ka viņa reiz nokritusi no Zemes, kas slejas aiz mākoņiem, rokās turot visu Augu sēklas. Krītot lejup, lejup, lejup, viņai pretī raudzījās ūdens klajumi. Kad viņa pietuvojās viļņiem jau pārlieku tuvu — teju, teju pazūdot jūras dzelmē, gaisā uzspurdza putni un notvēra viņu, nesot uz saviem spārniem. No jūras dzelmes iznira arī Lielais Bruņurupucis un aicināja viņu liegi piezemēties uz savas brangās muguras. Tobrīd kur bijis, kur ne — iznira arī ūdensžurka un ar savām ķepām palīdzēja sievietei nolaisties uz bruņurupuča muguras. Tajā mirklī zem sievietes kājām sāka rasties, dīgt un augt melna zeme, pilna augu sēklu un dīgstu. Kad Debesu Sievietes kājas beidzot pieskārās zemei, viņa sāka dejot. Kur vien viņa spēra savus soļus, tur sēklas dīga, plaucējot visas brīnumainās puķes, stādus un Augus, kas vien zaļo uz šīs Zemes.

Vēl ļaudis stāsta, ka krītot sieviete nezināja, ko nesa. Viņa tikai krita. Un pasaule pati ar smalkjūtīgu precizitāti organizēja sevi. Roka tur, bruņas mozaīka šur, putna spārna vēda vienā pusē, ūdens zvēra ķepa otrā. Sēklas, kas pašas zin, par ko tām jāizaug. Un ķermenis, kurš zin, kā dejā spert pirmos soļus, pat ja esi nokritis no Debesīm, no visa, ko pazīsti, atnācis no Visuma otras malas.